ES KAUT KO NESAPRATU?

Kāpēc es šeit esmu? Ko es šeit esmu kādreiz meklējusi? Kas šie ir pa tekstiem, man tik nepierasti?

Laikam šis izbrīns pārņems viņu uz kādu laiku. Neviens jau nezina, cik ilgi tas būs - minūti, stundu, divas? Vai arī tu tomēr viņa iejutīsies šajā dzīves ritmā un turpināsi sīkiem soļiem tuvoties dzelzceļa koka stabiem, kuri pievējā bija kļuvuši pavisam zaļi. Viņa palūkojās stabā, kurš vējā mirkšķināja savas košās acis. "Es tevi jau gaidīju," teica stabs. "Domāju, ka tu tiešām nekad nenāksi, es jau..."

"Ko? Tu mani nebiji brīdinājis par mūsu tikšanos. Man likās, ka tu esi mani aizmirsis..." viņa klusām apsēdās koka pažobelē. "Tu zini, ka man nav bijis viegli... Šīs dienas, šķiet, nekad nebeigsies," viņa noteica.

Dienas skrien smagiem soļiem, vēl smagākiem skrien dzīve. Un kur man skriet? Tai pretim? Vai arī apstāties un uz brīdi ieelpot šo sekundi... šo brīdi. Es nezinu, kā man būt, ko darīt, ja viss zūd. Šī pasaule pati rodas ap mums. Un es nespēju vairs stāt. Es skrienu un skrienu un es zinu, ka tieši pēc tik pat īsas sekundes, cik īsa ir mana dzīve, es atkal būšu šeit un lūkošos savā stabā, neizpratnē slidināšu pirkstu gar staba vadiem.

NEWS

Sniegs sniga, nemanot apsedzot mazo Bārniju, kurš pēc garas skolas dienas bija nosēdies uz pieskolas akmeņa. Cilvēki gāja viņam garām, nemaz neievērojot viņa violēto kažoku, kurš ar katru brīdi kļuva ar vien baltāks un baltāks, līdz beigās kļuva tik balts kā kožu kāpuru sagrauzts. Sniegs sāka piesalt uz viņa zaļganā punča... Viņš vēroja garām ejošos cilvēkus, skatījās uz tiem, bet klusēja. Viņš domāja par klauniem, kuri bērnībā viņam tik ļoti uzdzina vēdergraizes, kuras parasti ilga kādas trīs dienas. Bet kāpēc? Protams, tas bija tāpēc, ka viņa tēvs bija klauns. Viņš pelnīja naudu, darinot teletūbijiem kostīmus, reizēm arī tos batikojot. Bet tas mazajam Bārnijam nepatika. Viņa tēvs allaž bija aizņemts, pat tad, kad viņiem bija puišu sarunas, viņa tēvs runāja tikai par teletūbijiem, tas lauza Bārnucīša sirdi. Tāpēc viņš visu bērnību neskatījās šo aizraujošo seriālu. Vienīgās tuvās attiecības Bārniju ģimenē bija mātei ar meitu. Māte ļoti rūpējās par savu meitu, viņa allaž kopa viņas kostīmu, kādu reizi nokrāsojot to violētu. Viņas mēdza kopā apspriest puišus, lasīt modes žurnālus, cept seriāla "Glee" varoņiem cepumus un dziedāt Putnu Balles dziesmas. Un tā meita bija Bārnijs.

Lieki piebilsts, ka Bārnijs ir populāra Amerikāņu bērnu šova varonis, kuram vajadzētu būt dinozauru tēviņu pārstāvim, bet viņš ir tikai neveiksminieks, kurš pēc šova pēdējās sezonas ir palicis bez darba, izšķīries no sava vīra, zaudējis apkārtējo uzmanību, pievērsies sektantismam, sācis lietot stipros dzērienus un apreibinošās vielas, pametis savu stilistu un pie sava psihiatra jau gadiem nav rādījies. Un pēc jaunākās Panorāmas informācijas, Bārnijs redzēts piedalāmies Amerikāņu elka pēdējajā atlasē.

UN KĀ TEV ŠĶIET, BĀRNIJS BŪS JAUNAIS AMERIKĀŅU ELKS UN PĀRSTEIGS VISUS AR SAVĀM VOKĀLAJĀM DOTĪBĀM?

For real

IM GONNA KILL MYSELF IF I WONT GO SLEEP NOW, BIT*H

THAT AWKWARD MOMENT BETWEEN YOUR BIRTH AND YOUR DEATH

the funeral

***

Šī puķe sapina mani savos pīšļos, paņemdama līdzi visu, kas man bijis dārgs. Es nespēju tai pretoties. Tās spēks bija spēcīgāks par mani, kaut arī es biju krājis spēkus cīņai ar viņām. Es to nevarēju, tiešām. Es ceru, ka tu man to piedosi, piedosi man šos pīšļus. Tie man ir bijuši visdārgākie un vistuvākie visu šo laiku. Bet kāds mistisks spēks, spēks, kurš tuvojās no kreisās puses man lika turpināt cīnīties. Es palūkojos pār kreiso plecu un tur biji tu - visdāsnākā un gaišākā matu īpašniece, kura vienmēr ir bijusi svešiniece gan tev, gan man, gan viņam.

Bet kāpēc tu nāc? Tu neredzi, ka es esmu bezspēcīgs? Kāpēc tu kavējies?

Viņa pasniedza man roku, es tai devos līdzi, kaut nezināju, kur tā mani vedīs. Šie putekļi bija turējuši mani pārāk ilgi pie sevis, savukārt, es - viņus pie sevis. Un tu man tagad taisies tos atņemt? Tu zini, cik ilgi viņi tur bija krājušies, krājušies kā pelni mūra krāsnī, kā pelni morga kremēšanas krāsnīs... Tu tagad nāc un ej, atnāc, piesmej un aizej. No kā tev tas ir? Tev kāds tā ir dzīvē darījis pāri? Kāpēc tu atnāci un tagad ej prom...

Es gribēju ielūkoties viņas acīs, varbūt tās man spētu pateikt patiesību, ko viņa slēpa, bet viņas seja bija klāta gaišo cirtu. Es lēnām tuvojos viņai, ar roku cenzdamies atglaust viņas matus, bet tas viņu uztrauca. Viņa asi pagrieza man muguru. No kā tu baidies?

Es viņai tuvojos vēlreiz, uz brīdi atraudams plaukstu un saspiezdams savus nosalušos pirkstus dūrē. Mani pirkstu gali tikai nedaudz pieskārās viņas cirtām, kuras, slīdot no pirkstiem, sabira putekļos.

Retoriskie ?

Vai pastāv tāda aizspogulija? Vai tiešām var iestrēgt starp debesīm un elli? Vai mūsdienās jaunieši ir tiešām tik briesmīgi? Un vai tas viss notiek tikai ar "džindžeriem"?

***

Melanholiskās rozes?

Skan Melanholiskais valsis un viņa pieceļas tikai, lai sajustu Emīla Dārziņa pieskārienus rožu pumpuros. Viņš pienāca tuvāk, tikai drusku tuvāk, pieplaka pie rožlapas un brīdi sastinga. „Es tevi atceros”, viņš teica. Jau būdama pavisam maza tu klausījies rožu pumpuros un sajuti mani. Tava maģiskā klavierspēle apbūra rozes, tās visas atplauka viena skaņdarba laikā, pilnīgi nemanot turpināja plaukt mūzikas pavadījumā un klabošo ērģeļu ritmā. Mēs jutām viens otru... Kaut arī nebiju es. Kaut arī nebiji tu.

Bet kas tas bija? Kas mani no viņsaules sauca klausīties tavos darbos? Varbūt es tevī saskatīju sevi, varbūt tur bija mana dvēsele? Vai varbūt tur bija kaut kas vairāk? Kaut kas vairāk par mūziku, kas lika plaukt rožpumpuriem?

Mīlestība? Vai tas bija rožu saknēs? Vai to viņas slēpa?

***

Es atzīšos. Es nobijos no tā, kas tur bija. Ja tu dzīvē vēl nekad neesi tā juties, tu nevari būt drošs.. Tāpēc tu bēdz... tāpēc es bēgu. Bet vai bija vērts, ja visi ceļi ved tikai un vienīgi pie tevis? Lai kur es būtu un lai ko es darītu, viss noved pie tevis. Un šeit nu es esmu - tavā rožu sārtajā dobē, tavu rožu sārto vaigu bedrītē, tavā sirdī.

Bet es esmu šeit. Es stāvu un mēģinu saprast, ko es šeit daru. Es tevi jūtu - kāpēc? Tu jūti mani – kāpēc? Tu uztraucies – es uztraucos. Bet es redzu, ka tu kaut ko gaidi. Bet kāpēc es esmu šinī pusē? Kāpēc mūs šķir nekas un tajā pašā laikā viss? Ak, ja es būtu tev blakus, es tev šobrīd neliktu gaidīt. Es to darītu... darītu to pirmais. Spertu to soli.

Un no kā man tagad baidīties? Kas man trūkst, ja man es tu un pumpuri? Pieskāriens? Siltums no taviem pirkstu galiem, tavas rožbālās zīda kleitas maigums, tavu skropstu lēnums un graciozisms? Vai tad man kas var trūkt, ja ir... mīlestība.

Es dzirdu vējam tevi saucot, viņš man nemitīgi čukst ausīs tavu vārdu. Ir atkal pagājis neilgs laiks, kurš man nesa daudz smagu pārbaudījumu un vissmagākais biji tu. Es nebeidzu tevi mīlēt, kā tu tā varēji domāt? Es vienkārši... laikam nāksies teikt patiesību...

Pēc pirmās salnas rozes nosala. Es turpināju pie tām iet, bet es neko nejutu, ne tavus sirdspukstus, ne tavu elpu, ne tavu melodiju, ne tavus čukstus. Bet es par spīti salnām un novembra lietiem turpināju iet pie rozēm – iet pie tevis. Ar katru dienu vairāk lasot ap krūmu sabirušās, kādreiz tik samtaini rožainās lapas... Man sāpēja katra lapa, es tās kritienus sajutu savā sirdī...

Bet pēc trīsdesmit sestās lapas man pamazām sāka kļūt vieglāk. Ar vien lielāku smaidu es turpināju kopt rozes. Es kļuvu vieglāks un vieglāks. Vējam ar vien vieglāk bija izpūst man cauri tavus glāstus. Bija palikušas tikai dažas lapas... bet es gaidīju tās, gaidīju, kad tās nobirs. Es sēdēju pie krūma pa visam caurspīdīgs, pavisam viegls un izbalējis. Vējš turpināja čukstēt, čukstēt tavus vārdus, čukstēt tevi... Bira pēdējā rožu lapa un ar vēju un čukstiem tā... aiznesa mani līdzi.

***

Čau, mani sauc Luka

Ja es būtu Luka, es dzīvotu otrajā stāvā? Es dzīvotu augšstāvā virs tevis? Un, jā, tu būtu mani iepriekš jau redzējis?