***
Šī puķe sapina mani savos pīšļos, paņemdama līdzi visu, kas man bijis dārgs. Es nespēju tai pretoties. Tās spēks bija spēcīgāks par mani, kaut arī es biju krājis spēkus cīņai ar viņām. Es to nevarēju, tiešām. Es ceru, ka tu man to piedosi, piedosi man šos pīšļus. Tie man ir bijuši visdārgākie un vistuvākie visu šo laiku. Bet kāds mistisks spēks, spēks, kurš tuvojās no kreisās puses man lika turpināt cīnīties. Es palūkojos pār kreiso plecu un tur biji tu - visdāsnākā un gaišākā matu īpašniece, kura vienmēr ir bijusi svešiniece gan tev, gan man, gan viņam.
Bet kāpēc tu nāc? Tu neredzi, ka es esmu bezspēcīgs? Kāpēc tu kavējies?
Viņa pasniedza man roku, es tai devos līdzi, kaut nezināju, kur tā mani vedīs. Šie putekļi bija turējuši mani pārāk ilgi pie sevis, savukārt, es - viņus pie sevis. Un tu man tagad taisies tos atņemt? Tu zini, cik ilgi viņi tur bija krājušies, krājušies kā pelni mūra krāsnī, kā pelni morga kremēšanas krāsnīs... Tu tagad nāc un ej, atnāc, piesmej un aizej. No kā tev tas ir? Tev kāds tā ir dzīvē darījis pāri? Kāpēc tu atnāci un tagad ej prom...
Es gribēju ielūkoties viņas acīs, varbūt tās man spētu pateikt patiesību, ko viņa slēpa, bet viņas seja bija klāta gaišo cirtu. Es lēnām tuvojos viņai, ar roku cenzdamies atglaust viņas matus, bet tas viņu uztrauca. Viņa asi pagrieza man muguru. No kā tu baidies?
Es viņai tuvojos vēlreiz, uz brīdi atraudams plaukstu un saspiezdams savus nosalušos pirkstus dūrē. Mani pirkstu gali tikai nedaudz pieskārās viņas cirtām, kuras, slīdot no pirkstiem, sabira putekļos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru