Skan Melanholiskais valsis un viņa pieceļas tikai, lai sajustu Emīla Dārziņa pieskārienus rožu pumpuros. Viņš pienāca tuvāk, tikai drusku tuvāk, pieplaka pie rožlapas un brīdi sastinga. „Es tevi atceros”, viņš teica. Jau būdama pavisam maza tu klausījies rožu pumpuros un sajuti mani. Tava maģiskā klavierspēle apbūra rozes, tās visas atplauka viena skaņdarba laikā, pilnīgi nemanot turpināja plaukt mūzikas pavadījumā un klabošo ērģeļu ritmā. Mēs jutām viens otru... Kaut arī nebiju es. Kaut arī nebiji tu.
Bet kas tas bija? Kas mani no viņsaules sauca klausīties tavos darbos? Varbūt es tevī saskatīju sevi, varbūt tur bija mana dvēsele? Vai varbūt tur bija kaut kas vairāk? Kaut kas vairāk par mūziku, kas lika plaukt rožpumpuriem?
Mīlestība? Vai tas bija rožu saknēs? Vai to viņas slēpa?
***
Es atzīšos. Es nobijos no tā, kas tur bija. Ja tu dzīvē vēl nekad neesi tā juties, tu nevari būt drošs.. Tāpēc tu bēdz... tāpēc es bēgu. Bet vai bija vērts, ja visi ceļi ved tikai un vienīgi pie tevis? Lai kur es būtu un lai ko es darītu, viss noved pie tevis. Un šeit nu es esmu - tavā rožu sārtajā dobē, tavu rožu sārto vaigu bedrītē, tavā sirdī.
Bet es esmu šeit. Es stāvu un mēģinu saprast, ko es šeit daru. Es tevi jūtu - kāpēc? Tu jūti mani – kāpēc? Tu uztraucies – es uztraucos. Bet es redzu, ka tu kaut ko gaidi. Bet kāpēc es esmu šinī pusē? Kāpēc mūs šķir nekas un tajā pašā laikā viss? Ak, ja es būtu tev blakus, es tev šobrīd neliktu gaidīt. Es to darītu... darītu to pirmais. Spertu to soli.
Un no kā man tagad baidīties? Kas man trūkst, ja man es tu un pumpuri? Pieskāriens? Siltums no taviem pirkstu galiem, tavas rožbālās zīda kleitas maigums, tavu skropstu lēnums un graciozisms? Vai tad man kas var trūkt, ja ir... mīlestība.
Es dzirdu vējam tevi saucot, viņš man nemitīgi čukst ausīs tavu vārdu. Ir atkal pagājis neilgs laiks, kurš man nesa daudz smagu pārbaudījumu un vissmagākais biji tu. Es nebeidzu tevi mīlēt, kā tu tā varēji domāt? Es vienkārši... laikam nāksies teikt patiesību...
Pēc pirmās salnas rozes nosala. Es turpināju pie tām iet, bet es neko nejutu, ne tavus sirdspukstus, ne tavu elpu, ne tavu melodiju, ne tavus čukstus. Bet es par spīti salnām un novembra lietiem turpināju iet pie rozēm – iet pie tevis. Ar katru dienu vairāk lasot ap krūmu sabirušās, kādreiz tik samtaini rožainās lapas... Man sāpēja katra lapa, es tās kritienus sajutu savā sirdī...
Bet pēc trīsdesmit sestās lapas man pamazām sāka kļūt vieglāk. Ar vien lielāku smaidu es turpināju kopt rozes. Es kļuvu vieglāks un vieglāks. Vējam ar vien vieglāk bija izpūst man cauri tavus glāstus. Bija palikušas tikai dažas lapas... bet es gaidīju tās, gaidīju, kad tās nobirs. Es sēdēju pie krūma pa visam caurspīdīgs, pavisam viegls un izbalējis. Vējš turpināja čukstēt, čukstēt tavus vārdus, čukstēt tevi... Bira pēdējā rožu lapa un ar vēju un čukstiem tā... aiznesa mani līdzi.
***
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru