ceturtdiena, 2012. gada 9. augusts

ES KAUT KO NESAPRATU?

Kāpēc es šeit esmu? Ko es šeit esmu kādreiz meklējusi? Kas šie ir pa tekstiem, man tik nepierasti?

Laikam šis izbrīns pārņems viņu uz kādu laiku. Neviens jau nezina, cik ilgi tas būs - minūti, stundu, divas? Vai arī tu tomēr viņa iejutīsies šajā dzīves ritmā un turpināsi sīkiem soļiem tuvoties dzelzceļa koka stabiem, kuri pievējā bija kļuvuši pavisam zaļi. Viņa palūkojās stabā, kurš vējā mirkšķināja savas košās acis. "Es tevi jau gaidīju," teica stabs. "Domāju, ka tu tiešām nekad nenāksi, es jau..."

"Ko? Tu mani nebiji brīdinājis par mūsu tikšanos. Man likās, ka tu esi mani aizmirsis..." viņa klusām apsēdās koka pažobelē. "Tu zini, ka man nav bijis viegli... Šīs dienas, šķiet, nekad nebeigsies," viņa noteica.

Dienas skrien smagiem soļiem, vēl smagākiem skrien dzīve. Un kur man skriet? Tai pretim? Vai arī apstāties un uz brīdi ieelpot šo sekundi... šo brīdi. Es nezinu, kā man būt, ko darīt, ja viss zūd. Šī pasaule pati rodas ap mums. Un es nespēju vairs stāt. Es skrienu un skrienu un es zinu, ka tieši pēc tik pat īsas sekundes, cik īsa ir mana dzīve, es atkal būšu šeit un lūkošos savā stabā, neizpratnē slidināšu pirkstu gar staba vadiem.